Šī stāsta tapšana stāvēja ‘’to do list’ā’’jau krietnu laiku. Lai arī pēc pāris mēnešiem šim notikumam apritēs nu jau 4 (!) gadi, taču tas ne par mata tiesu nemazina ne emocijas, ne gandarījumu par paveikto. Ikreiz, kad ar kādu sarunu tēma iestūrē ceļojumu virzienā, šis piedzīvojums nāk prātā pirmais. Šis ir un būs viens no labākajiem piedzīvotajiem ceļojumiem līdz šim.
Mēdz sacīt – kas ilgi nāk, tas atnāk!
Tad nu attinam filmiņu atpakaļ uz 2018.gada pavasari.
Pateicoties draudzenes vēlmei kaut kur aizlaisties prom un tādējādi nosvinēt viņas dzimšanas dienu, spontāni uzmetām aci lēto aviobiļešu piedāvājumam. Un tikpat spontāni mēs arī tās iegādājām. Tajā brīdī ne tik svarīgs bija galamērķis, kā vienkārši kaut kur aizbraukt. Tā nu mūsu rīcībā, bez jel kāda tālāka plāna, nonāca 3 aviobiļetes uz Oslo 30 EUR vērtībā turp un atpakaļ.
Sākām pētīt pilsētu, kurā ieradīsimies un secinājām, ka trīs dienas pilsētā īsti neiet kopā ar mūsu iekšējo dabu.Pēc neilga brīža ņēmām talkā Instagram’u, pētījām bildes no Norvēģijas un pirmais, kas tolaik leca ārā, bija Trolltunga. ‘’O, nu skaisti! Gana ievērojams galamērķis. Dodamies tur?” Sacīts – darīts! Tikai nekas, ka kārtējais spontāni nospraustais galamērķis ir aptuveni 300 km tālu prom no lidostas, kurā ielidosim. Te nu arī sapratām, ka lidosta, kurā piezemēsimies un kurā sāksim savu spontāno ceļojumu, ir visnotaļ ģeogrāfiski neizdevīgs pasākums. Tāpēc nākamais saprātīgais solis ir pētīt infrastruktūru un pieejamos transportus, ar kuriem varētu nokļūt līdz nospraustajam galamērķim, taču drīz vien secinām, ka tas viss nav mums pa kabatai. Tad nu vēl mājās esot, pie pilna saprāta, tiek pieņemts lēmums stopēt! Labi, stopēsim!
Dienu iepriekš no savas darba vietas tiek paņemtas dažas kartona kastes vai precīzāk to atgriezumi, uz kuriem rakstīt norādes ar pilsētām. Tiek veiktas lielo ceļojumu mugursomu aizņemšanās manipulācijas no draugiem un draugu draugiem. No draugu draugu draugiem tiek paņemts GoPro, no kura materiāls vēl šo baltdien nav redzēts. Somas un ‘’ekipējums’’ tiek sakrāmēts un ceļojums var sākties.
Diena 1: ap plkst. 16:00 ielidojam Sandefjordā. Tiek paķerts neliels izbrīns, jo esam kaut kādā nedaudz nekurienē un nezinām, kurp doties tālāk un kā vispār rīkoties. Bet tālāk notiek pirmais soļojiens ar kājām līdz pirmajai lielajai šosejai. Drīzāk benzīntankam, jo ātri vien sapratām, ka stopēšana uz šīs šosejas nebūs iespējama un visdrīzāk tā pat varētu būt nelikumīga. Šoseja ir norobežota un nav it nevienas ‘’kabatiņas’’. Viens no trijotnes, var teikt pat visintravertākais, uzņemas drosmi un iet meklēt potenciālo pirmo šoferīti, tepat uzpildes stacijā. Pirmais atrodas, aizved pavisam nelielu gabaliņu, līdz nākamai uzpildes stacijai, kur iepriekš darītais tiek atkārtots, līdz mūs aizved līdz nākamai vietai, kur ceļi jau dalās uz dažādām debespusēm. Te talkā tiek ņemti kartona atgriezumi un pie darba tiek likti divi vai trīs starppilsētu nosaukumi. Paldies trešajam šoferītim, kas mūs paķēra. Papildus saņēmām komplimentu par gudru gājienu ar vairāku pilsētu norādēm. Citādāk šis šoferītis nebūtu mūs paķēris. Visbeidzot ceturtā mašīna tiek sagaidīta aptuveni pēc 30-40 minūšu ilgas gaidīšanas un nogādāja mūs galamērķī ap pusnakti, lai gan pašiem šī pilsēta īsti nebija pa ceļam.
Diena 2: Tā kā iepriekšējā dienā norezervētajā AirBnb ieradāmies pusnaktī vai pat vēlāk, nākamajā dienā kāpiens Troļļa mēlē uzreiz nenotika. Apstaigājām mazo, omulīgo pilsētu Odda, kur apmetāmies uz pāris naktīm, apciemojām informācijas centru, pastāstījām tur strādājošai sievietei par mūsu plāniem, uz ko viņa mums diezgan satraukti mēģināja iestāstīt, ka nekā nesanāks. Nekāpiet vieni paši bez gida! Bez ekipējuma! Tur tagad sniegs līdz gurniem, riskanti utt. utjp. Nokāruši degunus, gandrīz jau likām krustu paši savai iecerei. Ātri vien savācāmies un viens otru iedrošinājām, kā tad tā, mēs neuzkāpsim. Braucām, stopējām tādu gaisa gabalu, cīnījāmies jau ar nokļūšanu līdz šejienei un tagad, kad esam beidzot te, nemaz nemēģināsim?
Diena 3: iepriekšējās dienas pastaigā pa pilsētu, noskatījām autobusu, ar kuru mums vajadzētu tikt līdz Tyssedal ciemam, kas ir vien 6km no Odda’s. Mostamies ap plkst. 5 no rīta, kravājam savu ne-ekipējumu, kas mums ir, somā vien pāris banāni un rezerves sausās zeķes un dodamies. Jā, tieši tik ļoti mēs bijām ‘’sagatavojušies’’ šim.
Nokļuvuši Tyssedal ciemā, kas ir pats zemākais punkts, no kura sākt savu ceļu uz Trolltungu, nācās mērot ar kājām ceļu pa serpentīnu uz augšu aptuveni 7,5 kilometrus līdz oficiālam takas starta punktam. Gūgle diemžēl nespēj pat aprēķināt, cik tad ilgi tas gabaliņš ir mērojams ar kājām.
Visbeidzot, kad esam nokļuvuši takas sākumā, dodamies augšup pa vēl vienu mazu serpentīnu. Satiekam pirmo ceļabiedru… kas dodas mums pretim lejā. Jauns puisis, nospriedām, ka futbolists, jo šorti un krekls bija raksturīgi futbolista tērpam. Uz jautājumu, vai Tu jau pabeidzi taku, viņš atbildēja, ka nav to nogājis un neies nemaz tālāk viens, jo sniegs līdz viduklim. Mazliet paķērām nelielu izbīli, uz dažām minūtēm atkal apstājāmies, domādami, vai tālāk iet. Bet kur nu vairs apstāsties? Esam jau TIK tālu tikuši, ka būtu ĻOTI muļķīgi neiet. Atkal viens otru iedrošinām ar to pašu mantru, ko iepriekš un dodamies augšup. Sastopam arī to sniegu ‘’līdz viduklim’’, bet līdz galam viņš tā arī mūs nesabiedē, tāpēc bravūrīgi dodamies pretim mūsu nospraustajam galamērķim. Ceļš nav viegls, it īpaši, ejot bez kartes, paļaujoties uz dabā atstātajām norādēm – sarkani ‘’T’’ burta marķējumi uz akmeņiem, kokiem, maziem koka stabiņiem. Dažbrīd virziens mulsina, jo sniegs vietām marķējumus ir nomaskējis. Pa ceļam satiekam kaut kādus zinātniekus, kuri vieglā solī ar sniega slēpēm un nūjām dodas pa stāvu slīpumu augšup un apsteidz mūs, bet pirms tam mūs nointervējot kādam raidījumam. Forši, ka apskatot bilžu informāciju, ir norādīts laiks, cikos bilde ir uztaisīta. Tāpēc varu izvairīties no ‘’ja atmiņa neviļ’’, bet gan ar pārliecību pateikt, ka izvirzījumu klintī sasniedzām ap pulkstens 14:00. Sūri grūtu ceļu veikuši, esam augšā! Dikti priecīgi, pat pārlaimīgi es teiktu, ka nepadevāmies ne pie vienas grūtības. Augšā esot, uzēdam vienīgos paņemtos banānus, nomainām izmirkušās zeķes uz sausām un dodamies uz izvirzījumu uzņemt atmiņu bildes. Trijatā, divatā, pa viena, lecot, stāvot, guļot. Izpildāmies kā vien varam, jo rindas uz fotogrāfēšanos nav, kā tas parasti notiek ‘’sezonā’’.
Laiks doties lejā. Atpakaļceļš nebija nemaz tik viegls kā likās. Vietām sļūcām uz dupšiem, priecādamies kā mazi bērni un baudot ziemu, kura nebija mūs pagodinājusi to ziem ar savu klātesamību Latvijā. Taču pēcpusdienā sniegs palika mīkstāks, nekā tas bija no rīta, līdz ar to katrs spertais solis grima iekšā, vietām sagādājot nepatīkamus pārsteigumus ceļgaliem, atsitoties tiem pret kādu paslēpušos akmeni. Spēku izsīkums lika manīt par sevi. Atpakaļceļā nezināmu iemeslu dēļ apmaldījāmies, kājas nosala tik traki, ka bijām gatavi lekt virsū garāmbraucošiem sniega močiem, ka tik mūs nogādā lejā. Taču šis prieks mums diemžēl izpalika, nācās doties lejā pašiem.
Nonākot lejā, bija sarunāts, ka iepriekšējā dienā iepazītais jauneklis no Couchsurfing, varētu mūs savākt un aizvest mājās. Uz šo cerību gandrīz jau bijām zaudējuši, jo telefonam zona neķēra, lai viņam paziņotu, ka esam lejā un var mūs savākt. Zvaigznes nostājās mūsu pusē, zona ik pa brīdim bija, jaunekli sakontaktējām un viņš mūs aizveda mājās.
Diena 4: izgulējušies, nomazgājušies un gandarīti par paveikto, likās par maz noieti 35,5 km, tāpēc devāmies izstaigāt piepilsētas pieejamās mazās takas kalnos.
Diena 5: šo visu dienu veltījām stopēšanai un nokļūšanai uz Oslo, jo nevar zināt, kāda veiksme mūs piemeklēs šoreiz. Atkal cēlāmies agri un sākām savu ceļu, šoreiz no Tyssedal ciema. Pirmā šoferīte mūs aizveda pavisam nedaudz, šķiet tikai līdz Odda pilsētai. Paveicās tik agri noķert pirmo braucēju, jo meitene devās uz pilsētas baznīcu. Tālāk meklējām un gaidījām nākamo. Mūsu nākamais šoferītis devās uz slēpošanas trasi, tāpēc aizveda mūs līdz galvenajai šosejai, kur, pēc viņa domām, mums vajadzētu būt vieglāk ‘’noķert’’ nākamo mašīnu. Tā mēs ķērām to mūsu mašīnu 4 vai 5 stundas. Bijām nokāruši degunus tik tāl, ka apdomājām iespēju pirkt autobusa biļetes un doties uz autobusu. Tas bija grūtākais lēmums – tagad vai neko. Vai nu dodamies uz vienīgo un pēdējo autobusu, kas todien ies uz Oslo, vai vēl pastāvam ar mazu, mazu cerību, ka tomēr kāds paņems mūs. Un BINGO! Vīrietis, ap 40 gadiem, būdams avio pilots, tikko atpūties ar draugiem no kalna namiņa dodas uz Oslo! Kāda tā bija neizsakāma laime pēc 5 stundām bezcerības. Vīrietis bija neizgulējies un ceļš līdz Oslo aizņem aptuveni 5 stundas, tas bija labs iemesls viņam mūs paķert līdzi savā auto, lai papļāpātu, nosistu laiku un neaizmigtu. Bonusā, viņš mūs izved pa skaistāku ceļu, līkumotāku, caur apsnigušiem mežiem un pa serpentīnu. Viss izskatījās kā filmā. Ko darām mēs? Papļāpājam, pabaudām skatu un visi trīs aizmiegam! Esam Oslo.
Iekārtojamies Oslo centrā norezervētajā dzīvoklītī, pārģērbjamies un dodamies apstaigāt pilsētu. Sagaidam pusnkati, aizejam uz pirmo patrāpijušos bāru un saskandinam par draudzenes dzimšanas dienu!
Secinājumi?
Nekad nepadoties. Loģiski. Pat, ja Tevi mēģina atrunāt vai saka, ka nevarēsi. Protams, nedaudz neapdomīgi bija doties šajā takā bez pieredzes, bez ekipējuma, kārtīgi nesagatavotiem, bez ēdiena, dzēriena, bez lukturīšiem un vēl daudz kā cita, BET tas bija TĀDS piedzīvojums, ko vēl šodien, pat pēc 4 gadiem atceramies līdz sīkumam.
Un vēl – vairāk ļauties spontāniem lēmumiem. Te, man šķiet, sīkāk paskaidrot nevajag, kāpēc.